Daniela
Vētra

Danielas Vētras mākslinieciskā prakse sakņojas poētiski ķermeniskā pieejā mākslas veidošanā, kur ķermenis vienmēr ir centrālais aģents, ap kuru tiek būvētas dažādas telpiskās un audiovizuālās pieredzes. Būtiskākie viņas mākslas formas nosacījumi ir: telpa un laiks, rituāla process, izpildītāja un skatītāja mijiedarbība, sirreāla sapņiem līdzīga stāvokļu radīšana, ekstremāls, fizisks pārbaudijums kā rezūltātā tiek pārkāptas fiziskā un garīgā ķermeņa robežas, ar mērķi sasniegt apziņas paplašinošu stāvokli. Šajā procesā tiek izvirzīti tādi jautājumi kā: ko nozīmē būt cilvēkam, kādi ir mūsdienu cilvēka apstākļi salīdzinājumā ar pagātni, cik izturīgi vai, gluži pretēji, cik trausli ir šie stāvokļi. Ar savu mākslu Daniela cenšas veidot godīgu, komplicētāku un domāt rosinošu saturu kā centrālais objekts ir cilvēks.

Viņa izmanto dažādus plašsaziņas līdzekļus, piemēram, skaņu, mūziku, video, apgaismojumu, skulptūras, kostīmus un instalācijas, lai radītu paaugstinātas realitātes sajūtu ar nolūku virzīties tālāk par tādām apakšnodaļām kā dzimums, rase vai vecums, galu galā tiecoties uz izpratni, ka mūsu ķermenis ir universālas apziņas nesējs.