Esejā Happenings in the New York Scene (1961) Keprovs raksta, ka “hepeningi ir notikumi, kas, vienkārši sakot, notiek. [..] tiem nav nekādas virzības un tie neizsaka kādu konkrētu viedokli. Pretstatā mākslas veidiem pagātnē, hepeningiem nav strukturēta sākuma, vidus vai beigu. To forma ir atvērta un plūstoša; nekas acīmredzams netiek meklēts un tāpēc arī nekas netiek iegūts. [..] Šie notikumi faktiski ir teatrāli, tomēr tie ir netradicionāli” (Kaprow 1993: 16-17).

Keprovs uzsver, ka pretstatā teātrim hepeningos nav nošķīruma starp skatītājiem un uzvedumu, un tādas vietas kā “veci bēniņi, pagrabi, tukši veikali, daba un iela” ir vietas, kur tapuši “visintensīvākie un nozīmīgākie hepeningi” (Kaprow 1993: 17). Hepeningi aicina aizmirst par manierēm un iesaistīties mākslā; tāpēc “hepenings ir raupjš, pēkšņs un bieži šķiet “netīrs”” (Kaprow 1993: 18). Hepenings un tradicionāla teātra luga atšķiras tāpēc, ka “hepeningā nav scenārija un nepārprotamas “filosofijas”. Tas tiek īstenots improvizējošā manierē līdzīgi kā džezs [..], kur mēs konkrēti nezinām, kas notiks pēc tam” (Kaprow 1993: 18-19). Kamēr teātrī vārdi ir būtiski, hepeningā “bieži vien vārdi gan ir, bet tiem var un var arī nebūt burtiska nozīme” (Kaprow 1993: 19). Trešā būtiskā atšķirība ir nejaušības princips, jo hepeningā nejaušība ir “apzināti izmantots princips, kas maina visu kompozīciju un tās raksturu. Spontāna darbība ir tās galvenais stūrakmens” (Kaprow 1993: 19). Kā pēdējo atšķirību Keprovs min apgalvojumu, ka hepeningu nav iespējams reproducēt. Katra performance atšķiras no iepriekšējās, pirmkārt, nejaušības un spontānas darbības dēļ, ortkārt, fizisko materiālu dēļ, kas izmantoti, lai radītu konkrēto vidi (Kaprow 1993: 20).