Performances māksla ir vizuālās mākslas disciplīna¹, kurā mākslinieks(i) veic darbību(as), kuras vēro skatītāji noteiktā laiktelpā. Jāatzīmē, ka mākslinieki strādā ar saviem semiotiskajiem kodiem un zīmju sistēmām (atšķirībā no teātra prakses, kur iznākums ir balstīts uz sadarbību starp lugas autoru (tekstu), režisoru un aktieriem). Darbība, ko izpilda mākslinieks un ko vēro skatītāji, tiek definēta kā “performance”. Skatītāji bieži vien tiek iesaistīti performancē. Uz kopēju pieredzi vērstais fenomenoloģiskais aspekts ir būtisks performances mākslā, un tas tiek transformēts tajos gadījumos, kad performance tiek fiksēta medijā.

Performances māksla var tikt īstenota gan alternatīvās, gan oficiāli atzītās lokācijās: mākslas muzejos, galerijās un alternatīvās mākslas telpās vai nejauši izvēlētās vietās publiskajā telpā, piemēram, kafejnīcās, bāros vai uz ielas (Coogan 2011: 10). Tā kā performances māksla ir laikā balstīta prakse, laiks jeb ilgums (angļu valodā – duration) ir kritiski svarīgs elements (Coogan 2011: 10). Arī klātbūtne ir viena no galvenajām komponentēm performances mākslā. Klātbūtne performancē raksturo laika un telpas attiecības starp performances mākslinieku un skatītājiem. Šo apstākli dažkārt definē kā kopēju klātbūtni (angļu valodā – co-presence; Lehmann 2006: 141-142).

Tomēr jāatzīmē, ka digitālie mediji klātbūtnes aspektu padara sarežģītāku. Ekrānmediji, piemēram, kino un televīzija (kam nu jau var pievienot arī jaunākas tehnoloģijas, kā virtuālo realitāti un viedtālruņus) konstruē klātbūtni ārpus fiziskā tuvuma, kā, piemēram, to norāda Filips Auslanders attiecībā uz tiešraidi televīzijā (Auslander 1999). Šajā kontekstā klātbūtni definē nevis telpas, bet laika tuvums, ko dēvē arī par teleklātbūtni.

Kas nav performances māksla

Ir svarīgi uzsvērt arī atšķirības starp performances mākslu un citiem radniecīgiem mākslas veidiem. Pirmkārt, performances māksla nav teātris. Lai gan performances mākslinieki izmanto līdzīgas stratēģijas kā teātrī un drāmā, piemēram, improvizāciju un runātu tekstu, tie reti izmanto scenāriju vai naratīvu. Pretstatā konvencionālām metodēm teātra producēšanā, vizuālais mākslinieks ir izpildītājs (angļu valodā – performer), kā arī performances autors un režisors. Performances mākslinieks “netēlo” tradicionālā teātra izpratnē, taču tajā pašā laikā nevar apgalvot, ka tēlveides process vispār nenotiek. Lai definētu šo starpstāvokli, teorētiķi izmanto liminalitātes jēdzienu, kas pazīstams antropoloģijā.

Vēl viena nozīmīga atšķirība, kas jāuzsver, ir fakts, ka performances māksla nav skatuves māksla (angļu valodā – performance art un performing arts). Skatuves mākslas (performing) attiecas uz teātri, deju, operu un cirku. Kultūras antropologs Viktors Tērners (Victor Turner) atklāja nošķīrumu starp performances mākslu un skatuves mākslām, apgalvojot, ka performances māksla ir “making, not faking” jeb “reāla darbība, nevis izlikšanās”.