Starpmedialitātes teorija performances mākslas jomā

Kristberga, Laine. Starpmediāla apropriācija kā performances mākslas analīzes teorētiskais ietvars: Latvija vēlīnā sociālisma periodā (1964-1989): promocijas darba kopsavilkums. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmija, 2019. 21.- 22. lpp.

Performances mākslas jomā starpmedialitātes koncepciju ieviesa Fluxus mākslinieks Diks Higinss (Dick Higgins, 1938-1998), kurš savā traktātā Intermedia (1966) to izmantoja, lai aprakstītu mākslu, kas pozicionējama “starp medijiem” (Higgins 2003: 38). Pēc viņa domām, mākslas mediju dalīšana striktās kategorijās ir “absolūti lieka” (Higgins 2003: 38). Higinss uzskatīja hepeningu par galveno starpmediju. Hepenings ir “kartē neatzīmēta zeme, kas atrodas starp kolāžu, mūziku un teātri” (Higgins 2003: 42).

 

Savā traktātā Higinss min Alanu Keprovu un viņa radošo praksi kā starpmediālas mākslas piemēru. Higinss jo īpaši uzsver Keprova “evolūciju”, no gleznotāja topot par mākslinieku, kas veidoja savus darbus kā kolāžas, “pievienojot vai atņemot, aizvietojot vai mainot vizuālā darba komponentes” (Higgins 2003: 40). Protams, jāņem vērā, ka Higinss nāca no Fluxus aprindām. Arī Fluxus bija “māksla, kas pilnībā ignorēja dalījumu starp mākslas disciplīnām” (Frank 2005: 29). Daudzi mākslinieki, kas aktīvi strādāja ar starpmediālām mākslas formām, 20. gs. 60. gados piedalījās Fluxus kustībā, piemēram, Nam Džun Paiks (Nam June Paik), Volfs Fostels (Wolf Vostell), Jozefs Boiss (Joseph Beuys), Džordžs Mačūns (George Maciunas) un Jons Meks (Jonas Mekas) (Friedman 2005: 51).

Eklektiskā eksperimentēšana bija arī daļa no starpmediju programmas Mākslas un vēstures skolas programmā Aiovas štatā, kuru ieviesa un vadīja 1968. gadā no Vācijas emigrējušais mākslinieks Hanss Brēders (Hans Breder). Arī Brēders savā radošajā praksē vienmēr ir bijis konceptuāls mākslinieks, kas strādājis ar vairākām reprezentācijas formām. Vairāk nekā 30 gadus Brēders un viņa studenti pētīja “liminālās telpas – robežas starp mākslas un pētniecības jomām, starp teorētiskām paradigmām, medijiem, žanriem, sociāliem un politiskiem universiem, starp skatītāju un mākslinieku” (Busse 2005: 12). Ideja par liminalitāti tika aizgūta no antropologa Viktora Tērnera. Latīņu valodā “limen” nozīmē “slieksnis”, kamēr liminalitāte attiecas uz fizioloģisku, psiholoģisku un garīgu pieredzi starptelpā vai robežstāvokļos.

Busse, Klaus-Peter. (2005). Hans Breder’s Iowa Experiment: Thirty Years on Edge in the Middle.” In: H. Breder and K. Busse (eds.) Intermedia: Enacting the Liminal. Dortmund, p. 12

 

Friedman, Ken. Intermedia: Four Histories, Three Directions, Two Futures. In: H. Breder and K. Busse (eds.) Intermedia: Enacting the Liminal. Dortmund: 2005, p. 51-61

 

Higgins, Dick. (2003). Intermedia. Intermedia: The Dick Higgins Collection at UMBC (exh. cat.). University of Maryland, pp. 38-42