Uz performances mākslu attiecināmo terminu pluralitāte
Kristberga, Laine. Starpmediāla apropriācija kā performances mākslas analīzes teorētiskais ietvars: Latvija vēlīnā sociālisma periodā (1964-1989): promocijas darba kopsavilkums. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmija, 2019. 9. lpp.
Tā kā reizēm dažādo uz performances mākslu attiecināto terminu lietojumā vērojams apjukums, ir nepieciešams skaidrot šīs pluralitātes vēsturi. Tā kā tiešas, nepastarpinātas darbības ir grūti ievietot striktās definīcijās, sākotnēji mākslinieki ieviesa dažādus terminus, lai aprakstītu performatīvos nolūkus. Tika izmantoti tādi jēdzieni kā hepeningi, Fluxus, akcijas, rituāli, demonstrējumi, tiešā māksla, destruktīvā māksla, notikumu māksla un ķermeņa māksla un daudzi citi (Stiles 1996: 680). Performances, kurās galvenais uzsvars bija uz ķermeni, ieguva plašu rezonansi 20. gs. 60. un 70. gados Rietumu mākslā līdz ar feminisma teoriju un kritikas nostādnēm, kuru ietvaros bija iespējams kritiski izvērtēt tradicionālo sievietes ķermeņa reprezentāciju mākslā. Mākslinieki un mākslinieces izmantoja savu ķermeni, lai izaicinātu ierobežojošās seksualitātes definīcijas, aktīvi eksponējot savu kailo ķermeni, un tādējādi paustu kritiski politisku nostāju pret sievietes kailuma tradicionālo (stereotipisko) traktējumu (Byrne, Moran 2011: 7). Tomēr ap 1973. gadu stilistiskais spektrs un ideoloģiskās atšķirības starp šīm dažādajām formām tika apvienotas vienā kopējā kategorijā “performances māksla” (Stiles 1996: 680).
Byrne, Sophie; Moran, Lisa. (2011). What is Performance Art? Dublin: Irish Museum of Modern Art.
Stiles, Kristina. (1996). Performance Art. Introduction. In: K. Stiles; P. Selz (eds.) Theories and Documents of Contemporary Art. Berkeley and Los Angeles: University of California Press, pp. 679-695